"Vēžošana" nekad nav bijusi tikai par vēžu noķeršanu. Tā ir par vakariem, kas ilgojas vēl pēc pusnakts.

Par vectēvu, kurš mācīja atšķirt dzīvu vēžu čaboņu no akmeņa dūkšanas. Par pirmo reizi, kad garšoja pašdarīts sidrs, kas nevis dedzina rīkli, bet silda sirdi.

​

Gardvēžu vakariņas ir nākušas līdzi no senām dzirnavām, no pagrabiem, no upju un ezeru krastiem. Mēs tās neesam izgudrojuši — mēs tās vienkārši atceramies un kā dārgumus savācam arī Jūsu stāstus. Dažus izstāstīsim šeit, un visus — nesīsim tālāk, lai šī tradīcija nepazustu klusumā.

​

Jo īstas vakariņas sākas nevis tad, kad pienāk pirmais ēdiens, bet tad, kad kāds saka: "Es jums pastāstīšu vienu stāstu..."

​

"Mans vectēvs vēžoja Gaujas krastos. Viņš ņēma mani līdzi, kad man bija septiņi. Teica: "Skaties, bērns, vēzis nebaidās no tumša ūdens — viņš tajā dzīvo." Vēlāk, kad ēdām, viņš smējās: "Redzi, kā viņš savā čaulā sēž? Tā mēs visi — savās atmiņās."

— Andris, Rīga

​