Vēžošana Latvijā nekad nav bijusi tikai par vēžiem. Tā ir par vakariem, kas ilgojas vēl pēc pusnakts.

Par vectēvu, kas mācīja atšķirt dzīvu vēžu čabodu no akmeņa dūkšanas. Par pirmo reizi, kad garšoja pašdarīts sidrs, kas dedzina nevis rīkli, bet sirdi.

​

Gardvēžu vakariņas ir nākušas līdzi no senām dzirnavām, no pagrabiem, no Gaujas krastiem. Mēs tās neesam izgudrojuši — mēs tās vienkārši atceramies un kā dārgumus savācam arī Jūsu stāstus. Dažus izstāsim šeit, un visus — nesīsim tālāk, lai šī tradīcija nepazustu klusumā.

​

Jo īstas vakariņas sākas nevis tad, kad pienāk pirmais ēdiens, bet tad, kad kāds saka: "Es jums pastāstīšu vienu stāstu..."

​

"Mans vectēvs vēžoja Gaujas krastos. Viņš ņēma mani līdzi, kad man bija septiņi. Teica: 'Skaties, bērns, vēzis nebaidās no tumšas ūdens — viņš tajā dzīvo.' Vēlāk, kad ēdām, viņš smējās: 'Redzi, kā viņš savā stiklā sēž? Tā mēs visi — savās atmiņās.'"

— Andris, Rīga

​